Interesantas publikācijas
Dzimtas koka izpēte ir aizraujošs, tomēr laikietilpīgs process, jo vairums iegūto datu nav tieši saistīti ar galveno tematu, taču tie var palīdzēt izvēlēties vajadzīgos ziņu avotus (sīkāk par to Dzimtas.lv publikācijās), kurās noteikta dzimta ir pieminēta. Svarīgi šādas atbalsta informācijas avoti ir atsevišķas žurnāla „Latvijas Arhīvi” publikācijas.
Lai dzimtas koka izpēte par noteiktu laikposmu un teritoriju būtu mērķtiecīgāka, par iedvesmojošu pamatu vēsturisko avotu izvēlē var kalpot „Latvijas Arhīvu” 2000. gada 3. numurā publicētais Aiovas štata universitātes profesora Andreja Plakana un Kalifornijas universitātes profesora Čārlza Vezerela raksts „Patrilineārā ģenealoģija, uzvārdi un ģimenes identitāte: Krievijas impērijas Baltijas guberņas 19. gadsimtā“.
Šajā publikācijā autori pievēršas uzvārdu došanai dzimtbūšanas atcelšanas periodā no 1817. līdz 1833. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās – Kurzemē un Vidzemē, tāpēc raksts īpaši noder tiem, kuru dzimta cēlusies no šiem novadiem. Autoru izvēlētais galvenais piemērs ir Piņķu muižas dokumenti, tāpēc iespējams, ka pētnieki, kuru dzimtas koks sakņojas šajā apvidū, iegūs tiešu informāciju par savu dzimtu. Raksts ir ilustrēts ar Rīgas patrimonālapgabala 1874. gada un 19. gs. beigu-20. gs. sākuma karti, kā arī 1887. gada Piņķu muižas karti, dodot ieskatu tā laika administratīvi teritoriālajā dalījumā, un Piņķu muižas 1850. gada dvēseļu revīzijas dokumentu lapām, kas ļauj gūt priekšstatu par to, kā izskatās viens no svarīgākajiem dokumentiem, kurā balstīta daudzu dzimtas koku izpēte.
Vispirms autori raksturo situāciju 15. un 16. gs. izveidotajās Baltijas muižu saimniecībās, kurās dzimtzemniekiem bija tikai vārds un viņu dzimtas koks praktiski bija maznozīmīgs, jo līdz zemes reformām 19. gs. otrajā pusē viņiem likumīgi bija pieejams tikai viens ievērojams sabiedriskais stāvoklis – saimnieks, ko varēja mantot vecākais dēls, ja muižas īpašnieks, kura sabiedriskais stāvoklis bija ievērojami augstāks, nelēma citādi. Dzimta un lepnums par savu – parasti tēva – dzimtu varēja kaut ko nozīmēt, taču tam nevajadzēja precīzus ģenealoģiskos identifikatorus, piemēram, uzvārdus.
Turpinājumā autori aplūko 1819. gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likuma pakāpenisko pilnveidi uzvārdu došanas jomā. Tas ir svarīgs temats, jo dzimtas koka pētīšana lielā mērā nozīmē informāciju par uzvārdiem. Kaut arī likuma papildinājumos ieteikts par uzvārdu izraudzīties savu māju nosaukumu, autori ar 1822. gada 11. novembra Gatartas pagasttiesas protokola, kurā uzskaitīti vienlaikus brīvlaišanu un jaunu uzvārdu saņēmušie vīrieši, piemēru parāda, ka nav dokumentāra pamatojuma, kādēļ dzimta izvēlējusies to vai citu uzvārdu. No 10 protokolā minētajām personām neviena uzvārdam neizvēlējās savu māju nosaukumu, turklāt četri vīrieši no Arešu mājām izvēlējās trīs dažādus uzvārdus.
Tālāk autori pievēršas Piņķu muižas dvēseļu revīzijas aktos gūstamajām ziņām par vietējiem vārdiem un uzvārdiem. Dzimtas koku izpēte īpaši veiksies, iepazīstoties ar 1850. gada dvēseļu revīzijas dokumentiem, jo tajos ir atzīmēti gan muižā dzīvojošo personu uzvārdi, gan kopš 1833. gada revīzijas notikušās pārmaiņas – mirušās, uz citurieni pārcēlušās un no citurienes ieradušās personas. Savukārt 1795., 1811. un 1816. gada revīziju dokumentos uzvārdi jau minēti brīvcilvēkiem – vācu tautības muižas amatpersonām, muižā strādājošajiem latviešu amatniekiem un zemniekiem, kas bija brīvlaisti pirms 1816.-1819. gada zemnieku likumiem.
Iegūto materiālu autori apkopojuši tabulās. Visizplatītāko vārdu tabula parāda, ka desmit visbiežāk sastopamie vārdi doti 90% minēto vīriešu. Savukārt uzvārdu izcelsmes tabulas, kas var tieši norādīt uz saknēs, no kurām cēlies noteiktas dzimtas koks, jo tajās iekļauti visi revīzijas aktos minētie uzvārdi, parāda, ka visiecienītākais avots, kur dzimta smēlās iedvesmu, bijusi lauku dzīve un daba, kam popularitātes ziņā seko vietvārdi, svešvārdi, profesijas un nodarbošanās, dubultie uzvārdi, tautības, īpašības un vārdi. Pēc brīvlaišanas vajadzēja uzturēt saikni ar pirmsreformas laiku, lai par personām būtu pieejami arī vecāki dokumenti, tāpēc atsevišķos gadījumos pagasttiesu dokumentos un baznīcas grāmatās atspoguļota tā laika amatpersonu veiktā dzimtas koku pētīšana.
Kopumā šis raksts paver ieskatu uzvārdu došanas problēmās un iedrošina nepamest iesākto darbu un izmantot informācijas avotus par senākiem laikposmiem, kad dzimtas koku izpēte nonākusi šajā stadijā.